Nebiju iedomājusies, ka spēšu mīlēt sevi...

Tas taču likās tik ačgārni - nu nē...

Savus tuviniekus - nu protams.

Man viņi ir tik nozīmīgi

ka esmu dzīvojusi viņu dēļ

lielu daļu sava apzinīgā mūža.

Viņos redzu daudz tādu īpašību un spēju,

kuru man pašai trūkst.

Viss liecināja par to, ka esmu nepilnīgs radījums...

Un tad nāca smags pārbaudījums.

Vajadzēja meklēt pēdējo salmiņu, lai nebūtu jāaiziet...

...milzīga tukšuma sajūta un saltums bija pārņēmis...

Nebiju radusi domāt par Dievu

un lūgties no viņa kādu palīdzību.

Bet nebija neviena uz plašās pasaules,

kas mani varētu uzklausīt.

Man vajadzēja tikt galā ar sevi pašai.

Nolēmu -

ja jau mana mīlestība nav vajadzīga pašiem tuvākajiem,

vai tad tādēļ nevaru to dāvāt kādam citam,

kaimiņiem, radiem, kaut vai visai pasaulei...

Un brīnums - tas mani izglāba.

Sāku pamanīt tās vērtības, kas piemīt man pašai.

Sāku darīt lietas, ko iepriekš nebiju atļāvusies.

Sāku darīt to, kas MAN patīk.

Pārmaiņas nu ir pamanījuši daudzi,

jo biju spējusi pieņemt sevi tādu, kāda esmu.

Neceļot sevi debesīs un arī nenoniecinot...

Nenostādot nevienu citu par ideālu un arī nenopaļājot...

Es biju pieņēmusi sevi ar visu labo un slikto, kas manī mīt.

No tā brīža dzīves virpulis ir tik strauji sagriezies,

ka grūti ar prātu to aptvert.

_______________________________________



Un tad pateicības vārdi Augstajam Radītājam par to,

ka viņš devis man iespēju būt tieši tādai, kāda esmu,

nemaz nav pārspīlēti.

Ir vēl viens joks...

Tas Radītājs, kas mani (kā cilvēcisku būtni) ir izdomājis,

izplānojis visu manu mūžu un arī daudzus iepriekšējos,

ir mans augstākais ES.

Tātad kāds (lasi: ES PATS) to visu tik ģeniāli ir nokārtojis, lai viss beigu beigās izdotos tik nevainojami...

Galva pat apreibst...

Nu nemaz vairs nav jājautā,

par ko tad man sevi būtu jāmīl...

Varens kūlenis!!!!!!!!